Diezgan bieži vecāki saskaras ar to, ka viņiem ir grūtības saprasties ar savu bērnu. Tas, ka vairs nekādas metodes nestrādā, lai bērns paklausītu, padara vecāku dusmīgu. Vecāki jūtas bezspēcīgi izmainīt savu bērnu rīcību un uzvedību. Cilvēki apzināti vai neapzināti dara konkrētas lietas, lai sasniegtu kaut kādu mērķi un katrai uzvedībai ir savs cēlonis.

Psiholoģijā tiek runāts par vairākiem iespējamiem bērna nepaklausības cēloņiem. Viens no galvenajiem nepaklausības cēloņiem ir vēlēšanās piesaistīt sev pieaugušā uzmanību. Ir situācijas, ka darot labas lietas, bērns nesaņem pietiekamu novērtējumu. Labās lietas netiek ievērotas, jo tās šķiet pašsaprotamas. Taču bērnam darot ko sliktu, lielākoties vecāku reakcija ir tūlītēja un ļoti spilgta (efektīva). Bērni ļoti ātri šādā negatīvā veidā iemācās iegūt vecāku uzmanību. Tāpat bērna agresīvās uzvedības virzītājs var būt cīņa par varu. Atkarībā no bērna audzināšanas stila, vecāki iemāca bērnam veidus kā risināt radušās problēmas. Bērns iemācās vecāku metodes veiksmīgi izmantot pret vecākiem pašiem, kā arī turpina to pielietot arī pret citiem līdzcilvēkiem. Vēl asākas konfliktsituācijas spēj radīt bērna atriebības vēlmes. Dažreiz arī šķietami nevainīga vecāku rīcība vai vārds var izraisīt bērnā spēcīgu aizvainojumu bērnā. Svarīgi ieklausīties bērna teiktajā, kā arī dzirdēt un pieņemt viņa domas. Rīkojoties emociju iespaidā, gan pieaugušais, gan bērns var nodarīt kaitējumu sev un citiem.

Turpinājumā ir iespēja iepazīties ar dažām idejām, kā rīkoties gadījumos, kad bērni pauž savas dusmas, ir nepaklausīgi un agresīvi.

  •  Neiesaistieties cīņā ar bērnu! Neatriebieties!
  • Cik iespējams, nepievērsiet uzmanību bērnam, kad viņš uzvedas neatbilstoši. Protams, nereaģēt var tikai tajos gadījumos, ja bērna uzvedība nerada briesmas savai vai citu dzīvībai un veselībai.
  • Pievērsieties bērnam brīdī, kad viņš rīkojas labi. Pasakiet, kas tieši jūs iepriecina.
  • Kad bērns uzvedas neadekvāti, vērsiet uzmanību uz to, ko bērns dara, nevis uz bērnu kā personību.
  • Izvairieties vispārināt secinājumus. Cilvēks, kurš izjūt uzbrukumu ir nodarbināts ar sevis aizstāvēšanu, nevis cenšas risināt radušos problēmu.
  • Pēc iespējas mazāk runājiet par bērna nepareizo uzvedību. Paskaidrojiet, kādu uzvedību jūs gaidāt.
  • Vienojieties par noteikumiem. Bērna neatbilstošai uzvedībai vienmēr ir jānosprauž konkrētas robežas.
  • Ja bērns, zinādams uzvedības noteikumus, tomēr tos pārkāpj, privātā sarunā pajautājiet viņam pie kādiem nosacījumiem viņš tos noteikumus ievērotu.
  • Dariet zināmas bērnam savas izjūtas.
  • Novērst bērnu uzmanību no nevēlamās darbības var palīdzēt negaidīta rīcība.
  • Ierosiniet kādu citu darbību, kas arī prasa enerģiju.
  • Cīņā par varu var izrādīties efektīvi, ja atzīsiet bērna spēku. Tā arī pasakiet – es nevaru tevi piespiest rīkoties citādāk.
  • Dodiet iespēju bērniem ikdienā fiziski izlādēties.
  • Mēģiniet mainīt vidi. 
  • Neprasiet neizpildāmo.
  • Rodiet iespēju apmierināt jums pieņemamās bērna un pusaudža intereses.
  • Vienmēr būs prasības, kuras bērnam jāievēro. Taču ar katru gadu disciplīnas grožus vajadzētu palaist vaļīgāk, ļaut pašiem pieņemt lēmumus, uzņemties atbildību. Bērnam jāiemācās, ka ikvienai rīcībai ir sekas.
  • Ja ir izcēlies strīds, neiesaistiet citus.
  • Ja bērns ir izdarījis būtisku pārkāpumu, viņam savi nedarbi būtu „jāizpērk”.
  • Pēc konflikta samīļojiet un nomieriniet; paskaidrojiet kāpēc sodāt.
  • Maziniet spriedzi ar humoru, bet neizsmejiet.
  • Pasakiet bērnam, ka pieņemat viņa dusmas, bet piedāvājiet citas iespējas to izteikšanai.
  • Palīdziet bērnam izskaidrot un nosaukt vārdos savas izjūtas (īpaši negatīvās).
  • Pastāstiet, kādas izmaiņas bērna uzvedībā jūs vēlētos redzēt.
  • Palūdziet, lai bērns jums palīdz kaut ko izdarīt.
  • Izrādiet interesi par bērna nodarbēm.

Cilvēkiem ļoti gribas saņemt dažādas “receptes”, tomēr atbildes uz jautājumiem, kas skar mūsu dzīvi, slēpjas vienīgi pašos. Tas nav viegli. Bet… Mēs nevienu nevaram pārveidot, kā vien paši sevi. Rādīsim piemēru saviem bērniem.